Iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā turpina sarukt, bet galvaspilsētā palielinās. Kas notiks ar Rīgas mājokļiem?

Iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā turpina sarukt, bet galvaspilsētā palielinās. Kas notiks ar Rīgas mājokļiem?

 

Visā Latvijā kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits imigrācijas, zemas dzimstības un augstas mirstības dēļ ir samazinājies par aptuveni pusmiljonu. Toties Rīgā, kas arī visu šo gadu laikā ir pakāpeniski zaudējusi iedzīvotājus, pagājušajā gadā bija novērojams iedzīvotāju skaita kāpums. Ja 2016. gada 1. janvārī galvaspilsētā bija deklarējuši 698 529 iedzīvotāji, tad 2017. gada sākumā šis skaits sasniedza 704 476.Šobrīd mēs varam runāt tikai par jau esošo mājokļu kvalitātes uzlabošanu un noteiktu objektu būvniecību, nevis par jaunu būvniecību.

Iedzīvotāju skaits atsevišķos Rīgas rajonos ir mainās dažādi. Vismazāko iedzīvotaju samazinājumu ir izjutuši tādi lieli mikrorajoni kā Purvciems, Pļavnieki, Imanta un Ķengarags ir cietuši salīdzinoši nelielus zaudējumus. Saskaņā ar pēdējās tautas skaitīšanas datiem 2011. gadā mikrorajonos ar sērijveida apbūvi neapdzīvoti bija 10–15 % dzīvokļu.

No 2011. līdz 2014. gadam ir nedaudz palielinājies iedzīvotāju skaits Pleskodālē, Mīlgrāvī un Vecdaugavā, kā arī divos faktiski jaunizveidotos pilsētas rajonos – Dreiliņos, kur pašvaldība uzbūvēja sociālos mājokļus, un Skanstē, kas pretendē uz prestižas un dārgas dzīvesvietas statusu.

Rīgas dzīvojamo rajonu karte (ņemot vērā apbūves veidus) patlaban izskatās šādi

Taču tas neietekmē mājokļa jautājumus.

Tagad pieauguši bērni, ieguvuši finansiālu neatkarību, ne tikai tiecas dzīvot atsevišķi no vecākiem, bet, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, viņiem ir iespēja iegādāties vai īrēt savu dzīvokli.

Kāds pārceļas uz jauno projektu ēku, kāds dod priekšroku privātmājas iegādei, jo nevēlas dzīvot daudzdzīvokļu namā. Rīgā 90 % iedzīvotāju mitinās labiekārtotos mājokļos (ar ūdensapgādi, kanalizāciju un centrālapkuri). Savukārt 10 % rīdzinieku dzīvo ēkās ar krāsns apkuri, bet 8 % – ēkās, kas nav pievienotas kanalizācijas sistēmai. Vislielākās mājokļu labiekārtojuma problēmas pastāv Latgales priekšpilsētā, Āgenskalnā, Avotu ielas rajonā, Torņakalnā, Grīziņkalnā un pilsētas centrā.

Lielākais vairums, un tie ir 92 % Rīgas dzīvojamā fonda vecums pārsniedz 25 gadus. Aptuveni 14 % dzīvojamo ēku ir celtas pirms 1918. gada, bet 6 % galvaspilsētas iedzīvotāju mitinās ēkās, kas būvētas laikposmā no 1919. līdz 1945. gadam. Taču absolūtais vairākums jeb 72 % rīdzinieku dzīvo ēkās, kas celtas laikā no 1946. līdz 1990. gadam. Ēkās, kas uzbūvētas jau pēc neatkarības atjaunošanas, mitinās tikai 8 % rīdzinieku.Rīdzinieku absolūtais vairākums – 93 % – mitinās daudzdzīvokļu namos (kas lielākoties celti padomju laikā), 5 % – individuālās mājās, bet 2 % – rindu mājās vai dubultmājās. Un arī šajā ziņā Rīga atpaliek no citām Latvijas pilsētām, kurās viena vai divu dzīvokļu ēku segments veido vidēji 16 % no visa dzīvojamā fonda.

Mājokļu attīstībā līdz 2030. gadam ir izvirzīti trīs galvenie mērķi.

Pirmkārt, Rīga ir ieinteresēta intensīvi attīstīt nedaudz pamestībā slīgstošo centru un tādu prioritāru teritoriju kā augošo Skanstes rajonu. Pilsētas centrā tiks veicināta daudzstāvu apbūve (lai tā iekļautos esošajā vidē, nosakot ierobežojumu līdz sešiem stāviem). Skanstē būs atļauts būvēt augstākas ēkas – ar 15 stāviem.

Otrkārt, pilsēta grasās attīstīt individuālo mājokļu sektoru. Šāda veida individuālo vai rindu māju rajoni var tikt veidoti Trīsciemā, Mangaļsalā, Juglā, Berģos un perspektīvā – arī Kleistos, Spilvē un Bolderājā.

Treškārt, lai veicinātu pievilcīgu dzīvojamo vidi pilsētā, no centra attālākās teritorijās veidojamā jaunā daudzstāvu apbūve iecerēta ne augstāka par 3 – 6 stāviem.

Ar to, kādas teritorijas tiek uzskatītas par perspektīvām no mājokļu būvniecības viedokļa, var iepazīties šeit

Padomju laikā būvētos mikrorajonus, kur dzīvo lielākā daļa (60 %) rīdzinieku situācija ir atkarīga no šādas apbūves izveides īpatnībām, ēku un zemesgabalu īpašuma struktūras, kā arī iedzīvotāju maksātspējas.

Šobrīd plānota tiek daudzdzīvokļu namu renovācija. Iedzīvotājiem būs jāveic renovācija galvenokārt uz sava rēķina, pieņemot attiecīgu lēmumu dzīvokļu īpašnieku biedrības sapulcē .Vienlaikus pastāv milzīga problēma, kas traucē dzīvojamā sektora attīstību, – denacionalizācijas rezultātā ir radusies situācija, ka dzīvojamā ēka var piederēt vienam īpašniekam (parasti tā ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums), bet zemesgabals – citam īpašniekam. Šī problēma ir jārisina valsts līmenī.

Mikrorajonu atjaunošanā ir nepieciešama kompleksa pieeja, lai veidotu kvalitatīvu pilsētvidi, saglabātu mikrorajonu plānojumu un uzlabotu dzīvojamo vidi. Renovācija ir jāveic risinot pagalmu pārplānošanu un labiekārtošanu, pielāgojot tos šī brīža vajadzībām un nodrošinot teritorijas gan rekreācijai un atpūtai, gan autonovietnēm.

Valstij ir jāierāda vieta izīrējamu pašvaldības sociālo mājokļu būvniecībai, jo šādi mājokļi joprojām ir nepieciešami sociāli neaizsargātākajām rīdzinieku kategorijām – maznodrošinātām daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem, pensionāriem, kuri nespēj apmaksāt pārāk plašus mājokļus, kā arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kam nepieciešami dzīvokļi ar speciālu plānojumu.

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *


Ваше имя (обязательно)

Ваш e-mail (обязательно)

Вопрос, который Вас интересует:

captcha

Остались вопросы?!

Закажите бесплатную консультацию у профессионалов в сфере недвижимости и юриспруденции, заполнив контактную форму.