Purvciema ormaņii.

Turpinot par Purvciema vēsturi, vēlos arī pieminēt par ormaņiem, kuriem ir būtiska nozīme purvciema vēsturē.

Daudzi būs dzirdējuši, ka šīs apkaimes nosaukuma izcelsme saistīta ar purvu. Kādreiz tur tiešām atradies Hausmaņa purvs, kas vēlāk devis vārdu visai Purvciema apkaimei. Taču tikai īsteni zinātāji pratīs teikt, ka cara laikā te dzīvoja Rīgas ormaņi. Tieši no šejienes viņi savos ormaņu ratos devās uz centru, lai tur pelnītu naudu, pārvadājot gan pasažierus, gan vieglākas un smagākas kravas.

Un tātad līdzās dzīvojamām mājām atradās arī zemesgabali – viena vai divu hektāru platībā. Tas nodrošināja zirgus ar ganībām un sienu. Ormaņu ģimenes turēja arī pa kādai govij, kas bija sievas atbildības sfēra. No rīta piena sievas reizē ar vīriem brauca uz pilsētu, ratos līdzi vedot piena kannas. Pienu tolaik nepārdeva veikalos, bet piegādāja taisni pie klienta namdurvīm – piena sievas pašas ar kannām apstaigāja pircējus. Viņu vīri tikmēr smagajos ormaņu ratos devās uz ostu. Tur vienmēr bija pietiekami daudz kravu, kas šeit ienāca gan no Krievijas iekšienes guberņām, gan tāliem un eksotiskiem pasaules nostūriem.

Rīgā bija pieņemts pat savs važoņu kodekss. Viens no tā paragrāfiem noteica, ka ormanis nedrīkst būt „manāmi dzēris”. No tā var secināt, ka dzert nebija aizliegts, vienīgi to vajadzēja darīt ar mēru. Tējnīcas, kur važoņi sildījās aukstajās dienās, atradās krastmalā. Starp citu, tieši no šejienes cēlies „tējas naudas” jēdziens. Tā dēvēja naudas summu, kuru klients atmeta ormanim, lai tas varētu sasildīties ar tēju tuvākajā tējnīcā vai traktierī.

Apkaimes vēsturē ierakstītas arī sakņu dārzu kolonijas. Lai arī Purvciema pastāvīgie iedzīvotāji bija ormaņi, turp bieži ieradās arī dārzu īpašnieki. Lielas sakņudārzu plantācijas stiepās tagadējās Augusta Deglava ielas rajonā. Atšķirībā no ormaņiem, kas pārsvarā bija latviešu izcelsmes, ar sakņkopību galvenokārt nodarbojās krievi.

„Kopš seniem laikiem krievu sakņkopji mūs apgādājuši ar sparģeļiem, melonēm un gurķiem no siltumnīcām, kas atrodas viņu nomātajos sakņudārzos pilsētā un tās apkaimē,” 1826. gadā rakstīja Rīgas literāts Johans Hermanis Cigra. „Viņi mums nodrošina dienvidu augļus un dārzeņus tādā daudzumā, tik niecīgā cenā un neierastā sezonā, ka pat ārzemēs tam neticētu…”

 

Avots: Vēsturiskie dati, gadaskaitļi iegūti no Wikipedija, Rīgas arhīvs, Latvijas Nacionālā Bibliotēka – LNDB.

Citāts: Johans Hermanis Cigra

Foto: I. Dimenšteina privātā kolekcija

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *


Ваше имя (обязательно)

Ваш e-mail (обязательно)

Вопрос, который Вас интересует:

captcha

Остались вопросы?!

Закажите бесплатную консультацию у профессионалов в сфере недвижимости и юриспруденции, заполнив контактную форму.